nōmen
pūblicus pūblicī m
pūblice : voc. singular
- 1
a public officer, magistrate
Fōrmae
fōrmae prīncipālēs
- poublicos
- gen
- pūblicī
- m
- pūblicus
dēclīnātiō
| sing | plūr | |
|---|---|---|
| nōm | pūblicus | pūblicī |
| acc | pūblicum | pūblicōs |
| gen | pūblicī | pūblicōrum |
| dat | pūblicō | pūblicīs |
| abl | pūblicō | pūblicīs |
| voc | pūblice | pūblicī |