Lexicon Latīnum

adiectīvum

invītus -a -um

invītō : dat./abl. singular masculine/neuter

  1. 1

    unwilling, reluctant, against one’s will, in spite of me, without my consent

    ↔ intentus↔ prōmptus↔ intēnsus

Fōrmae

fōrmae prīncipālēs

invītus
superlātīvus
invītissimus
f
invīta
superlātīvus f
invītissima
n
invītum
superlātīvus n
invītissimum

dēclīnātiō

singplūr
mfnmfn
nōminvītusinvītainvītuminvītīinvītaeinvīta
accinvītuminvītaminvītuminvītōsinvītāsinvīta
geninvītīinvītaeinvītīinvītōruminvītāruminvītōrum
datinvītōinvītaeinvītōinvītīsinvītīsinvītīs
ablinvītōinvītāinvītōinvītīsinvītīsinvītīs
vocinvīteinvītainvītuminvītīinvītaeinvīta

dēclīnātiō superlātīvus

singplūr
mfnmfn
nōminvītissimusinvītissimainvītissimuminvītissimīinvītissimaeinvītissima
accinvītissimuminvītissimaminvītissimuminvītissimōsinvītissimāsinvītissima
geninvītissimīinvītissimaeinvītissimīinvītissimōruminvītissimāruminvītissimōrum
datinvītissimōinvītissimaeinvītissimōinvītissimīsinvītissimīsinvītissimīs
ablinvītissimōinvītissimāinvītissimōinvītissimīsinvītissimīsinvītissimīs
vocinvītissimeinvītissimainvītissimuminvītissimīinvītissimaeinvītissima