adiectīvum
imprūdēns -entis
imprūdentia : nom./acc./voc. plural neuter
- 1
ignorant of
- 2
unaware
- 3
inadvertent, imprudent
- 4
unintentional, unsuspecting
- 5
foolish, unthinking
Fōrmae
fōrmae prīncipālēs
- imprūdenter, imprūdēns, inprūdēns
- gen
- imprūdentis, inprūdentis
dēclīnātiō
| sing | plūr | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| m | f | n | m | f | n | |
| nōm | imprūdēns, inprūdēns | imprūdēns, inprūdēns | imprūdēns, inprūdēns | imprūdentēs, inprūdentēs | imprūdentēs, inprūdentēs | imprūdentia, inprūdentia |
| acc | imprūdentem, inprūdentem | imprūdentem, inprūdentem | imprūdēns, inprūdēns | imprūdentēs, imprūdentīs, inprūdentēs, inprūdentīs | imprūdentēs, imprūdentīs, inprūdentēs, inprūdentīs | imprūdentia, inprūdentia |
| gen | imprūdentis, inprūdentis | imprūdentis, inprūdentis | imprūdentis, inprūdentis | imprūdentium, inprūdentium | imprūdentium, inprūdentium | imprūdentium, inprūdentium |
| dat | imprūdentī, inprūdentī | imprūdentī, inprūdentī | imprūdentī, inprūdentī | imprūdentibus, inprūdentibus | imprūdentibus, inprūdentibus | imprūdentibus, inprūdentibus |
| abl | imprūdente, imprūdentī, inprūdente, inprūdentī | imprūdente, imprūdentī, inprūdente, inprūdentī | imprūdente, imprūdentī, inprūdente, inprūdentī | imprūdentibus, inprūdentibus | imprūdentibus, inprūdentibus | imprūdentibus, inprūdentibus |
| voc | imprūdēns, inprūdēns | imprūdēns, inprūdēns | imprūdēns, inprūdēns | imprūdentēs, inprūdentēs | imprūdentēs, inprūdentēs | imprūdentia, inprūdentia |